Paliek tikai puķes
Mums Mežciemā, Sergeja Eizenšteina ielas 61. namā, ir kundzīte, kura aizraujas ar dārzkopību. Pērn agrā pavasarī sākām pamanīt pirmās pazīmes, ka tiešām starp mums ir kāds, kuram rūp mūsu pagalma paskats, kas, kā jau mikrorajonā, ar padomju laikā celtajām bloķenēm, ir atstāts novārtā no visām iesaistītajām pusēm. Šajā Mežciema galā, kas atrodas vistuvāk Biķernieku trasei, pirmie pavasara vēstneši nav ne bāli dzeltenie taurenīši, ne sniegpulkstenīši, bet gan kaucošās riepas mežā, un reizēm arī raudusies dūmaka un viegla smirdoņa. Visi iedzīvotāji, kam nav plāni un slinkums, dodas uz kaucoņu, lai kā jau katru gadu, ietu pačolēt, kas tad nu tajā trasē šogad darās. Ar šiem pirmajiem siltajiem saules stariem pie mūsu mājas krūmos parādījās iekārtas dekoratīvas Lieldienu oliņas, pāri pagalmam betona klučos, kurus parasti izmanto kā miskastes vai dobes, tajos parādījās uz irbulīšiem pielīmētas puķīšu dekori blakus svaigi iestādītām hiacintēm, narcisēm un rododendram. Šis bija ļoti mīlīgi, ka tu zini, ka ir kāds gariņš, kurš ieguldās laika, naudas un spēka ziņā, lai mums ir omulīgāka dzīvošana betona džungļos. Tas bija sākums.
Gāja nedēļas un es lēnām atkodu kura kundzīte ir tā, kas tik sparīgi rosās pa mūsu pagalmu. Ar laiku varēja novērot fibonači progresiju, kur katrs nākamais loceklis ir divu iepriekšējo summa - kaimiņiene iekaroja jaunas teritorijas, stādi sāka vairoties skaitā un dažādībā, un sāka parādīties arī dekoratīvi elementi. Plīša rotaļlietas, vāzes, dārza rūķis un kāds izmešanai paredzētais ķeblis. Uz septembri kaimiņienes apgriezieni bija pieņēmušies līdz absolūtam zero waste ideālam, bet varbūt tas ir padomju laika zīmogs, ka pat izmestām un salauztām lietām pēdējā dzīve ir dobē. Šos jau tā krāšņos apstādījumus papildināja vietējo kaiju izbirušās spalvas, kaķu nagu skrāpis, kāmīša mājiņa, kurā varētu kāda pagraba žurka pretendēt uz savu stūrīti, bet diemžēl žurkas aprises būtu pa lielu. Pie kāpņu telpas bija vecs krāsas spainis un ledusskapja atvilktne, kuras, es iedomājos, bija paredzētas lietus ūdens vākšanai, spriežot pēc tajās peldošajām tukšajām piena pudelēm. Kuplo apstādījumu skatu papildināja arī Rimi plastmasas iepirkumu ratiņu detaļa, kā arī dažām dobēm bija uzlikta sētiņa no vecām, izbalējušām grīdlīstēm, kuras pirmajā acu skatienā pat nav tik viegli atpazīt. Skats amizants, bet patiesi interesants. Radošums un kaimiņienes ieguldījums šo avantūru turpināt un uzturēt ir nenoliedzami viņai nepieciešams pašizpausmei un pašrealizācijai.
Tumšajiem gada mēnešiem tuvojoties un krūmiem lakstiem zaudējot savu kuplo, blīvo efektu, sāka parādīties arī dažādas lampiņas uz baterijām. Un novembra sākumā mājas Watsapp čatā šī tēma sāka pacelties. Kā jau ierasts daudzdzīvokļu mājā jebko risināt ir izaicinājums, ņemot vērā arī pacietības un komunikācijas prasmju trūkumu, kur nu vēl šo iespiežot attālinātā Watsapp čata formātā, ņemot vērā, ka kaimiņi izvairās savstarpēji pat sveicināties. Ja kādam ir samilzusi sāpe par jebko, tas tiek izziņots ar pārmetumiem un momentāliem aizvainojumiem. Par cik es dzīvoju otrā kāpņu telpā, es tikai čatā uzzināju, ka kaimiņiene dzīvo blakus kāpņu telpā un arī dekorē starpstāvu pie sava dzīvokļa 8. stāvā, kas izraisīja sašutumu no pārējiem kaimiņiem gan apjoma, gan arī ugunsdrošības ziņā. Čatā sākās balsojums “Ko darām ar puķudobi?”: ar 29 balsīm vadībā izvirzījās izvēle “Paliek tikai puķes”, tikai viens no iedzīvotājiem bija vēlējies, lai “Lai paliek ka ir” un šoreiz neviens neizvēlējās ierasti populārāko 65 čata dalībnieku atbildi - “Man vienalga”. Balsojumam līdzi sekoja arī kundzīte, kura pēc rezultātu izziņošanas miermīlīgi atkāpās, solot savu lolojumu novākt. Pēc šī sākās ekšens.
Pēc balsojuma kaimiņi jau bija iesiluši. Sekoja draudi, ka paši ies tās dobes nicināt un visu metīs ārā konteineros. Dārzniece oponē skaidrojot cik daudz naudas, spēka un laika šīs dobes ir prasījušas. Nākamajā dienā dārzniece čatā jautā citai kaimiņam vai viņam nesāp kāja, pa kuru ar grābekli iebelza, noprotu, ka kungs esot sācis izmest konteinerā dekorus. Dārzniece piedāvā kaut kādu Aktivatoru ar, kuru vienu divas reizes dienā lietojot kāja nesāpēs. V, viņa garantē. Turpinās ķengas, seko aizkustinošs dārznieces foto arhīvs ar padarīto dažādos gadalaikos - sniegpulkstenīši vēl sniegā, Lieldienu dekori, bilde ar apsegtiem stādiem, lai tie neapsalst, bilde ar viņas mazo duksi pie betona klucī ierīkotās dobes, augi siltajā augusta saulē un visbeidzot arī rudens dzeltenajās lapās. Seko komentārs no kaimiņa, lai nepiesārņo čatu. Dārzniece ziņo, ka svētdienā saņēmusi paziņojumu no policijas, ka līdz nākamajai piektdienai jānovāc dekorācijas, bet piekodina, ka vēl nepilnu nedēļu tās var priecēt vietējos. Saruna turpinās, dārzniece dara zināmu, ka kaimiņš viņas dobei un rīkiem meties virsū ar brutālu izturēšanos, un patvaļīgi atzīstās, ka šī dobe ir viņas vienīgais prieciņš, jo viņai radu nav, bet dobes rod viņai prieku. Viņa visas mīkstās mantiņas nes regulāri izmazgāt pie sevis, iedrošina kaimiņus, lai bērni ņem un spēlējas, pati nāk katru vakaru ieslēgt lampiņas un katru rītu izslēgt. Atklājas, ka cita kaimiņiene dārzniecei nopirkusi skaistu darba rīku komplektu un viņu tas ir ļoti iepriecinājis. 19. decembrī Rīgas namu pārvaldnieks izlicis paziņojumu, ka 8.stāva scenogrāfija neatbilst ugunsdrošības noteikumiem un traucē brīvu pārvietošanos koplietošanas telpās, lūdz nekavējoties atbrīvot strapstāvu no personīgajām mantām līdz 2.01.2025.
Ir janvāra beigas, pavisam pavasarīgas, un domāju par mūsu dārznieci. Sāk skanēt Prāta Vētras “Dārznieks”, priekškars.
